Pagājušajā gadā mums beidzot izdevās iegādāties vasarnīcu. Tomēr turpat uzreiz iepazinām ļoti savdabīgu kaimiņieni – sākumā viņa šķita draudzīga un atsaucīga, bet vēlāk atklājās pavisam cita viņas puse…
Ilgi prātojām, svērām visus “par” un “pret”, izskatījām dažādus variantus, šķiet, izbraukājām visu apkārtni, līdz atradām piemērotu zemesgabalu, kas nebija pārāk tālu no mājām. Tur jau atradās sakopts namiņš – viss kārtībā, īsi sakot, varēja uzreiz pārvākties un dzīvot. Ko tad mēs izlēmām? Nolēmām, ka pagaidām tur uzturēsimies tikai nedēļas nogalēs.
Kaimiņiene – cienījama kundze gados – uzmanīgi vēroja, kā mēs nesām kastes ar mantām. Tajā pašā vakarā viņa atnāca iepazīties un iepazīstināja sevi kā Tamāru. Viņa pastāstīja, ka te dzīvojot gandrīz visu gadu. “Sākumā biju ar mazbērniem, bet vēlāk viņi abi sāka iet skolā, un mājās kļuva garlaicīgi,” viņa paskaidroja.
Bērni, lai māte nebūtu bez nodarbes, nopirkuši šo dārziņu un sacījuši: “Lai mamma nesēž četrās sienās – te būs zeme, darbs, zemenes audzēt.” Tā nu Tamāra čivina, pastaigājoties pa mūsu īpašumu, kamēr mēs gatavojāmies pie grila.
Aizmirstiet par tomātu stādiem uz palodzes, lūk unikāls veids, kā ziemā stādīt tomātus
Ievākšanās svinībām mēs nolēmām cept šašliku – ogles jau bija sakarsušas, gaļa gatava. Ledusskapja mums vēl nebija, un Tamāra nesteidzās doties prom. Ko darīt? Nācās uzaicināt viņu pie galda.
Viņa arī nemaz neatteicās: “Ak, kā man patīk tādas mājas pasēdēšanas ar šašliku! Mani bērni diemžēl ar tādu uzmanību nepalutina – visu laiku tikai darbs…” Kaimiņiene aizgāja vien tad, kad mēs jau gatavojāmies iet gulēt – visu vakaru viņa pavadīja pie mums, pat nedodot iespēju mierīgi aprunāties divatā.
Mēs ar vīru nodomājām: nu gan kaimiņiene – īsta runātāja! Tomēr citādi Tamāra likās diezgan jauka – labprāt dalījās ar pieredzi un padomiem.
Es nocirtu koku savā īpašumā un saņēmu sodu, daru zināmu citiem
Nedēļu vēlāk, piektdienā, atkal braucām uz vasarnīcu – bijām sapirkuši visu nepieciešamo, arī gaļu. Tikko bijām iekūruši grilu, pie vārtiņiem parādījās Tamāra:
– “Sveiki, kaimiņi! Cik priecājos jūs redzēt! Atkal šašliku gatavojat? Tad es jums esmu īstā kompānija!”
Mums neatlika nekas cits, kā atkal aicināt viņu pie galda. Cerējām, ka viņa pasēdēs kādu brīdi un aizies. Bet nekā! Tamāra nepārtraukti runāja un ēda ar milzīgu apetīti. Nekad nebūtu domājusi, ka tik trausla pensionāre varētu tā mesties virsū gaļai! Tikai vēlu vakarā, gandrīz pusnaktī, viņa beidzot devās prom, pasakot, ka rīt agri jāceļas, jo gaidāmi dārza darbi.
Kādu dienu es kaimiņienei kaut ko pajautāju, jo likās esam labi draugi, ja jau viņa tik bieži pie mums nāk, bet tādu atbildi es noteikti negaidīju…
Turpinājums otrajā lapā
